Ja tu neesi bijis salās, tu neesi bijis Grieķijā

Tā saka paši grieķi un to piedzīvo arī šīs brīnišķās zemes apceļotāji. Grieķijas salas ir kas pilnīgi citāds un atšķirīgs no zemes Grieķijas.

Kad cilvēkam visu bērnību un lielu mūža daļu bijis jāklausās vectēva un vecvectētiņa stāsti par Grieķiju un jāklausās skumju apdvestās grieķu dziesmas par zemi, kuŗā skaidri zināms, nonākt nav iespējams, jo ir smagie padomju gadi un Grieķija ir pārāk tālu un pārāk citāda, tad mirklis, kad „pasaka” top par īstenību var likties arī ļoti savāds, ļoti īpašs un varbūt arī ļoti neticams. Tomēr, izrādās, tā notiek – pasakas piepildās, pasakas notiek. Latvijas patriotu ģimenē. Mums Kukuvasi ir mīļi un tuvi jau krietni sen, mūsu paaudzei, es domāju – tiem, kas piedzīvojuši Menueta ziedu laikus un Mikrofona ziedu laikus arīdzan. Caur Adriana skanīgo un īpaša tembra apveltīto balsi, kas varbūt ir arī no grieķu gēniem. Caur Lias Guļevskas vieduma apdvestajiem un garīgas zināšanas pildītajām pārraidēm radio joprojām ik svētdienu pievakarēs, caur Diānas Bērzas radioteātra iestudējumiem un mīļuma pilnajām izzinošajām bērnu pārraidēm.

Arīdzan mēs, kas viņu Grieķijas stāstus ik pa laikam esam radio vai citur dzirdējuši un līdzi jutuši, esam iejutušies šai stāstā vai pasakā. Es domāju, ka mēs ziemeļnieciski skarbie latvji liekuļotu, ja gribētu stāstīt, ka nu nemaz mums neinteresē tāda mītu un senvēsturisku notikumu bagāta pasaku zeme. Grieķija. Zeme, kuŗu paši grieķi dēvē par vislabāko zemes virsū. Zeme, kuŗā tās svarīgākās vērtības ir it kā tās pašas vienkāršākās – Dievs un Ģimene. „Tu taču vari būt laimīgs, ja ar tevi ir Dievs un Tava Ģimene” – saka grieķis un viņa sejā ir miers, rāmums un prieks. Tai brīdī, kad viņš par šo aizdomājies un kad viņš to saka saviem tuvajiem, viņš dara tos pašus vienkāršākos darbus un tai brīdī vairs nemaz nav tas karstasinīgais, ugunīgais Zorbas dejotājs. Grieķi ir Baltās Saules un zilās jūŗas zeme un tauta. Un tāds ir arī grieķu karogs: tajā ir krusts, varbūt kā mūžības atgādinājums un baltas un zilas svītras.

Kas ir Grieķija pati, kāda ir valsts attieksme pret saviem pavalstniekiem, kā arī pret tiem grieķiem kuŗu senči tuvākā vai tālākā laikā ir no Grieķijas izceļojuši – arī šis ir īpašs stāsts, ko piedzīvojuši mūsu šīvakara Grieķijas stāstu vakara viesi, Lia Guļevska, Diāna Bērza un Kristers Bērzs. Kā Grieķija gādā par to, lai visā pasaulē izkaisīto grieķu pēcteči varētu savu senču zemē paviesoties. Kukuvasu ģimenei tā ir sūkļu zvejnieku sala Kalimnosa. Sala, kas realitātē atrodas tuvāk Turcijai, nevis Grieķijas zemienei. Jau pieminētais ģimeniskums ir arī tas, kādēļ abām viešņām Liai un Diānai ir bijusi tā īpašā iespēja apciemot Kalimnosas salu, satikties ar saviem „radiem”, jo Kukuvasu Kalimnosas salā ir vesels ciems un tā īstenā radniecība jau nav notverama.

Tādi nu ir Grieķijas stāsti – romantiski, skaisti, smeldzīgi, aizrautīgi, degsmīgi, gluži tādi paši kā grieķu smeldzīgās dziesmas un ugunīgās dejas. Droši vien ar sapni būt vēl kādu reizi Grieķijā.

Tikšanās vakara attēlu krājums skatāms šeit