Pētnieku stāsti

RCB Svešvalodu filiālbibliotēkā

(K.Valdemāra ielā 5, Kongresu namā)

pirmdien, 2011.gada 28.februārī plkst. 18.00

par folkloras pētniekiem un etnogrāfiem Annu Bērzkalni, Matīsu Siliņu, Pēteri Birkertu un Skruzīšu Miku

stāsta pētnieki Māra Vīksna, Sanita Stinkule, Edgars Mucenieks un Lilita Vanaga

Sarīkojums notiek

UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas
iedvesmotā projekta Stāstu bibliotēka ietvaros

Mazliet par pasākuma īpašajām personībām:

Matīss Siliņš (1861-1942) dzimis Viesatu pagasta „Ķunķuros”. Viņš ir pirmais latviešu kartogrāfs un karšu izdevējs. 19. gs. beigās izdevis „Atbalss Kalendāru”, kurā katru gadu sniedzis plašu informāciju par Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju, kam pielikumā pievienojis kartogrāfisko materiālu. Matīss Siliņš bijis arī etnogrāfs, tautas mākslas priekšmetu pētnieks, krājējs, sistematizētājs un aprūpētājs. 1905.g. viņš kļuva par Latviešu Etnogrāfiskā muzeja pārzini, bet no 1924. līdz 1934.gadam vadīja Valsts Vēsturisko muzeju. (no Viesastas e-lapas)

ANNA BĒRZKALNE dzimusi 1891. gada 15. janvārī, Madonas apriņķa Vējavas Āriņos. Mācījusies Ata Ķēniņa privātģimnāzijā no 1903. līdz 1908. gadam. No 1909. gada līdz 1911. gadam Anna Bērzkalne strādā Alsviķu pagasta Ķemeru skolā. Tad viņa dodas līdzi savam radiniekam  - krievu armijas virsniekam - uz Vladimiras guberņu, vēlāk arī Usurijsku. 1913. gadā Bērzkalne iestājas Kazaņas augstākajos sieviešu kursos ( tolaik sievietes nevarēja iestāties jebkurā augstskolā), kur studē krievu-slāvu filoloģijas nodaļā, iegūstot Kazaņas universitātes pirmās šķiras diplomu (1913.-1917.). Tad seko darbs latviešu bēgļu skolā Kazaņā, izglītības statistikas nodaļā (vadītājas amatā) un Volgas ūdenstransporta kontrolē (1919.-1920.). 1920. gada jūnijāAnna Bērzkalne atgriežas Latvijā, kur līdz 1944.gadam strādā par skolotāju Rīgas 2. vidusskolā. 1922. gadā Anna Bērzkalne papildina zināšanas folkloristikā pie Tartu Universitātes profesora Valtera Andersona. Šī nozare viņai ir īpaši tuva, tādēļ tieši pēc Annas Bērzkalnes iniciatīvas 1924. gadā tiek nodibināta un 1925. gadā darbu uzsāk Latviešu folkloras krātuve, kuras vadītāja (pārzine) ir Bērzkalne. Laikā no 1924. līdz 1927. gadam viņa iepazīstas ar Somijas, Dānijasun Vācijas arhīvu pieredzi. 1929. gadā Bērzkalnei gan nākas šo amatu atstāt par labu profesoram Kārlim Straubergam,kurš tajā laikā ir palicis bez amatiem citur. Filoloģijas zinātņu kandidātes grādu Kazaņā Bērzkalne ieguva par darbu "Fonētiskās izmaiņas indoeiropiešu valodās" (1917.). 1933. gadā viņa starptautiskajā sērijā Folklore Friend's Communications (Nr. 123) publicē savu ar K. Barona prēmiju apbalvoto Barona "Latvju Dainu" garāko dziesmu (tautas romanču) tipu rādītāju Typenverzeichnis lettischen Volksromanzen in den Sammlung Kr. Barons Latvju Dainas. Šis rādītājs izmantots arī viņas 1942. gadā publicētajā doktora disertācija "Dziesma par žēlumā nomirušo puisi". No 1945. līdz1950. gadam Anna Bērzkalne strādā Folkloras institūtā, ir Latvijas Valsts universitātes docente (līdz 1948. gadam). Tomēr "vecās ideoloģijas" cilvēku klātbūtne  šādā iestādē varas vīriem nav vēlama, un viņai atkal nākas aiziet. Anna Bērzkalne mirusi 1956. gada 1. martā, apglabāta Rīgas Meža kapos, Poruka kalniņā. (no Latvijas Folkloras krātuves ziņu lapas)

Pēteris Birkerts dzimis 1881.gada 15.janvārī. Piedalījies 1905. gada revolūcijā, tad emigrē uz ASV. Pēc Krievijas revolūcijas darbojas Maskavā, tad Rīgā Publicējis latviešu tautas mīklas un anekdotes. Miris 1956.gada 18.februārī Jūrmalā.

Latvju enciklopēdijas, 1. sējums, 1950-1951; Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 1992

Mikus Skruzītis, saukts arī par Skruzīšu Miku, dzimis 1861.gada 7.februārī Jaunjelgavas apriņķa Neretas pagasta Stanānos. Mācījies Jēkabpils apriņķa skolā, pēc tam darbojies kā mežkunga palīgs un rakstvedis. Rīgas politehniskajā tehnikumā studējis arhitektūru, dabaszinības un ķīmiju. Studiju gados iesaistījies pirmajā latviešu studentu korporācijā „Selonija”. Uzsāk darbību Rīgas Latviešu biedrības Zinības komisijā. Nodarbojas ar rakstniecību un etnogrāfisku materiālu krāšanu, apceļojot Kurzemi. Viņu īpaši interesēja zemnieku tradicionālā materiālā kultūra. K.Baronam iesūtījis 235 tautasdziesmas no Neretas, Ērberģes un Sunākstes.

Strādādams žurnālā „Austrums”, sagatavoja „Sīkumu” nodaļu, kurā aprakstīja ziņas par zemnieku koka traukiem un mēriem, apģērba detaļām, aušanas rīkiem, mūzikas instrumentiem un citiem ikdienas priekšmetu aprakstiem un zīmējumiem. M.Skruzītis viens no pirmajiem pievērsies latviešu senā tautas apģērba izpētei. Savā darbā „Latviešu tautas apģērbs savā vēsturiskajā attīstībā un nozīmē” rakstīja par saviem vērojumiem dažādos Latvijas novados, par atšķirībām apģērbos. Kā bijušo ķīmijas studentu viņu interesēja apģērbu krāsošanas prasmes ar dabiskajām krāsvielām. Viņš krājis audumu krāsošanas receptes un audumu paraugus.

1888.g. sastādījis grāmatu „Vadonis pa Rīgu III vispārējos dziedāšanas svētkos”.
Maskavas latviešu pulciņš tiecās izaudzināt latviešu inteliģenci, kādas tolaik vēl nebija, un popularizēt zinātni latviešu sabiedrībā. Turīgākie Maskavas latvieši kļuva par pirmajiem zinātnes mecenātiem, izsludināja prēmiju konkursus par dabaszinību un vēstures sacerējumiem latviešu valodā. 1884. gadā pāragri mira daudzsološais jurisprudences students Jānis Reinbergs (1859–1884), kurš bija publicējis populārus sacerējumus par Kurzemes hercogiem G. Ketleru un E.J. Bīronu. K.Valdemārs un F.Brīvzemnieks viņa piemiņai iedibināja Reinberga prēmiju ”par rakstiem iz Latvijas pagātnes”. Reinberga prēmija 1886. gadā piešķirta J. Krodzniekam par rakstu “Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies”, RP studentam Kārlim Graudiņam – par seno latviešu un to svētnīcu aprakstu, 1887.gadā – atkal J. Krodzniekam , K. Graudiņam un Vilim Plutem–Olavam par apcerējumu, kā cēlusies dzimtbūšana Baltijā. 1889.gadā Reinberga prēmiju ieguva arī Rīgas Politehnikuma ķīmijas students Mikus Skruzītis par darbu “Sēļi – Kurzemes augšgala senči”. Studiju gados tapis darbs bija atzīstams M.Skruzīša panākums. Tas tika balstīts uz tobrīt pieejamiem rakstītiem vēstures avotiem un viņa paša Augšzemes vietvārdu un topogrāfijas zināšanām. 1889.gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija šo nelielo darbu publicēja. Šī grāmatiņa bija pirmais vērā ņemamais latviešu autora darbs pat Latvijas vēsturi un etnogrāfiju.
Mikum Skruzītim bija lieli nopelni, organizējot 1896.gada Latviešu etnogrāfisko izstādi. Tā tika rīkota saistībā ar X Viskrievijas arheoloģisko kongresu. Galveno izstādes ēku pēc M.Skruzīša skices projektēja arhitekts K.Pēkšēns. Vēl tika uzceltas divas senlaiku ēkas, kuras iekārtoja M.Skruzīša vadībā.
1898.g. apceļojis Neretu, Pilskalni, Dignāju, apsekojot pilskalnus, upurkalnus, kapukalnus un vācis par tiem nostāstus un ziņas.
Pēdējos dzīves gadus pavadījis Neretas „Stanānos” pie mātes un māsas. M.Skruzīša dzīve aprāvās 44 gadu vecumā.

Avoti:
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Zinātne, 2003.
Vanaga, Lilita. Mikus Skruzītis. No: Dabas un vēstures kalendārs 2003. Rīga : Zinātne, 2002, 159.-166.lpp. (no Aizkraukles pilsētas bibliotēkas emuāra